tikko pamodies, es skrēju pēc malkas un ūdens, vējam ļaudams sevi teju nogāzt no kājām, un domāju par to, ka man ir skaidra un nepārprotama vakardienas vakardienīguma nojauta. sajūta, ka, lai arī šodiena vēl nav pienākusi, vakardiena ir tik ļoti pagājusi, ka...

jā, nepaguvu es to kārtīgi izsmadzeņot, jo tūlīt arī monamūrs jau bija augšā un sauca mani no istabas. kurināju plīti, vārīju putru - šķipsniņa sāls, karote cukura un monamūra mammas melleņu zapte. paēduši domājām iet sēnēs, bet tālāk par ābeli - nu, to, kas iepretim durvīm - tā arī netikām. bet nebija jau arī nekur jāsteidzas. un debesis taču tik skaistas. vēlāk gan aizbraucām līdz jūrai, kas piešņāca pilnu galvu ar savām klačām. un atkal jau nebija laika padomāt - bija jāspēlējas ar māliem, jāmazgā un jāsauļo akmeņi. un arī jāpaguļ, jo kā tad nu aizbrauksi uz jūru un nenosnaudīsies.

tagad, kad monamūrs tā drusku atlaidies pagulēt, meklēju turpinājumu šodienas rītam. viena puse no tās vakadienīgās sajūtas ir pazudusi. tā - par neistājušos šodienu.