ir tā, ka varētu tagad ņemties un visu nevajdzīgo no sirds skalot ārā (nekādu pārāk dziļo sakņu tak arī nava), bet ir arī tā, ka tas nemaz neliekas vajadzīgi, jo gribās vēl padzīvot ilūzijā, patīksmināties ap neiespējamā iespējamību un arī nezaudēt cerību.

jo viss jau būtu forši, ja es šādi iekristu pirms pieciem gadiem vai trim, vai tepat arī pirms gada, bet (tūlīt ar manu muti runā kāda jocīga balss) ne jau tagad un NE ŠĀDĀ VEIDĀ. man vispār nav saprotams, kas tas ellē ārā ir tāds, kas tagad notiek, kāpēc tieši šitā? nu -- kas tas ira, nu šitais? k-kāds pārpratums, matriksa untums --

okej okej, pilnīgi nedabujamā gadījumā ieķeros pirmo reizi, taču es (es atkārtoju, ES) neredzu nekādu vajadzību man tagad šito te situāciju ļečīt. ja tas ir kāds tests, tad man jau īstenībā ir vienalga, es atkārtoju, es atkārtoju, es kā apzinātu apziņas aktu turpināšu negribēšanu atteikties no šīs ilūzijas, jo... jo HE'S SO DAMN SEXY, yo