garā dzīve
mana opīša stāsti kļūst arvien pasakaināki. no nezkurienes viņš bija dabūjis maisu ar tulpju, krokosu un narcišu sīpoliem, ar visu katalogu klāt, un stāstīja, ka tirgū esot bijis furgons, kurā viens īsts vācietis, nemācēdams latviešu valodu, pārdevis sīpolus vietējiem ļaudīm, kas nekā no viņa teiktā nesapratuši. un viņš par zināmu tulkošanu un piepalīdzēšanu sīpolus dabūjis dāvanā. jā, vācietis vislaik visiem prasījis, vai esot dārziņš, jo taču tā notiekot, ka tos sīpolus, ko no viņa nopērkot pa pieciem latiem, turpat netālu citi pārdodot tāļāki pa piecdesmit.

tas viens stāsts, jā. otrs bija par slimnīcas acu nodaļas ikdienu. tur viņš staigājis pa palātām un viņam pretim nākuši pacienti ar sarkanām acīm, un dakteri viņam stāstījuši, ka tas ir no tā, ka slimniekiem redzi vislaik pārbauda ar sarkaniem lāzeriem, kas paši nav redzami, bet atspīd no acs dibena sarkani. pēc tam viņš painteresējās, vai man vēl strādā tie sarkanie lāzeri, nu, jo vienus sen viņš man (un tā patiešām bija) uzdāvināja tādus, kur var ne tikai sarkano punktiņu mirdzināt, bet arī visādus ornamentus. īpaši opītis interesējās par to, kurš taisa miroņgalvu, - un pasmējās.

tad atnāca mans patēvs un opītim uzdāvināja baigi smalko konjaku, no kura viņi abi ar omīti, kura gultā bija uzraususies sēdus, izdzēra pa špicenei. opis trakoti novaikstījās, stiprs esot, omīte gan tikai ūsās nočāpstināja un atzina par labu esam. tad abi katrs pa zaļai antibiotiku tabletei, un ome, jau no sēdēšanas nogurusi, laidās atpakaļ pēļos, konjaka ietekmē demonstrēdama, kā pati var dibenu stutēt atmuguriski tuvāk spilveniem, ja nu gadījumā nošļukusi tuvāk gultas kājgalim, jo gulta jau arī vispār ir šķība, ik mīļu reizi es to balstu pa jaunam, un tā jasu vienā pusē ir četri medicīnas enciklopēdijas sējumi, bet otrā - astoņi vai deviņi, bet ir vēl, ko likt, ja šķiebsies.

tā jau it kā skumīgi, bet situāciju glābj humors un uz medicīnas enciklopēdijām guļošās omes stingrā apņemšanās tomēr no gultas celties, neskatoties uz to, ka vēl pirms mēneša viņas teju vispār vairs nebija, bet nu jau ir ņipra, - tās tās labās zāles, dārgas, amerikāņu, tās, kuras opis šumugulē un nedzer, jo jātaupa taču.