jūsu zināšanai, vakar apmeklēju teātra izrādi "latviešu mīlestība". jūsu zināšanai, kaut ko tik iedarbīgu ļoti sen nebiju redzējis. varbūt kopš trīs reizes pēc kārtas jrt noskatījos stoparda arkādiju. mīlestībā zariņa un daudziņš ir vienkārši monstrozi - dažreiz pat neliekas ticami, ka tiešām spēlē tie paši cilvēki. i vizuāli, i konceptuāli skaista scenogrāfija - katra epizode notiek uz lielformāta gleznas fona, un šie lielformāti pirms ainas atbrauc un pēc ainas aizbrauc, tā viegli, bez navarotiem. ļoti precīzs un neuzbāzīgs audionoformējums. un vēlreiz: tie aktieri ir vienkārši zvēri.

nav arī daudz ko stāstīt, jo tad būtu jāstāsta par katru no daudzajām epizodēm... es teju neticēju tam, kā izrāde mani svaida šurpu turpu. visiedarbīgākais paņēmiens rādījās līdz elpas trūkumam nosmīdināt un, tad, kad esi visus aizsargmehānismus izsmējis ārā, tad tevi ļenganu, mīkstu un pūkainu pa fisko ieliek veļas mašīnā un uz centrifūgu, uz centrifūgu, uz 1000 apgriezieniem. vai - citreiz - ar nazi sirdī vai ar cirvi pa galvu. otrā cēliena biegās (ainā ar vecpuisi krūmiņu un bibliotekāri zariņu) pie vizbulītēm man nogāja, jā jā, pavisam nopietni, es tādā katarsē nebiju bijis kopš pirms jau x gadiem teitmodernā gandrīz visu dienu runājos ar vienu ne pārāk ievērojamu pikaso gleznu. izrādē bauda konstruējās uz vispār vellsviņzin kā, pilnīgas sēnes, sēņu sajūta.

un tad - ja arī trešā cēliena sākums likās kā atslābums, un "kamon, beigas jau taču bija", tad trakā kultūras nama direktore broka frontālā triecienā uzdzina tādus šermuļus, lai pašās beigās, kopā ar pusi zāles dziedot līdzi pūt vējiņus, vēl nesaprastu, ka tās ir beigas, nonākot aktieru un izrādes varā, latviešu varā, mīlestības varā, un, jā, (sveiciens gogolim) saprastu, par ko tad īsti esam smējušies, kungi. tas viss notika brīdī, kad vērās priekškars, tad es tiešām sapratu.

un - kas ir pats interesantākais - lai cik komiski vai groteski nebūtu atveidotie tēli, TĀDI PATIEŠĀM EKSISTĒ! REALITĀTĒ!



ps. patīkami pārsteidza zāle. varbūt tas ir dēļ siltā laika, varbūt (maz ticams) arī dēļ tā, ka cilvēki jau māk skatīties, katrs pavērsiens uz skatuves, zālē sastapa vētrainu atsaucību, aplausi skanēja vietās, kur es būtu tos gaidījis tikai pirmizrādē, pamanīju pat pa kādai skaļai replikai, tīrā itālija, nodomāju.