pelde
kā skukas zalktis, pirms tam kārtīgi uzkarsis smilšu aizvējā, lēni un grandiozi slāju cauri jūrasbrikšņu miglas klājam, ziemeļvējā sapūstam baltos vālos, kas izkusa turpat pie koku galotnēm, un gāju un gāju un mans suns ar septiņmetru lēcieniem iekampa damokla zobenu, ko pasviedu kā smilgu, un tad kā skukas zalktis es devos tam pakaļ seklumā, kur peldējās radības, un pēc tam sēklī, kur satiku kāju stingumu, un pēc tam dziļumā, kur ieniru, un ai ai tie pufaikās no krasta sauca ai ai

kad izniru, manu horizontu kā zosāda nosēja sīkas šaubas, bet tad es pasaucu manu suni, kurš pa to laiku bija kļuvis tā kā lielāks, tā kā nevar saprast, un es teicu kaut ko viņam, pēc tam vēl iekritu atkal ūdenī un pēc tam vēl