wow! šonakt skatīju fantastisku sapņu sēriju. kaut ko tik krāšņu un labu nebiju redzējis nu jau nezinu, cik sen, jo sapņos vispār parasti redzu notikumus ārpus laba un ļauna, ārpus emociju gammas, kādus notikumus, lai cik tie traki arī nebūtu, bet tikuntā tikai un vienīgi per se.

šonakt bija citādāk: viss bija dikti labi. sākās viss ar to, ka redzēju savus vecvecākus kopā ar vecākiem baltas un spožas gaismas pielietā pļavā, sēžam ap tādu kā koka galdu, apkārt ziedēja daudz puķes, visiem pavērās fantastisks skats uz pēcpusdienas saules apspīdētiem laukiem, pie galda bija ome un viņas draudzene un mana mamma un mans papus, un opis bija noslēpies garajā zālē, un mēs runājām par omes mīļākajām puķēm, un tad pēķšņi parādījās opis, uzdāvinot omei vainagu, ko pats uzpinis no omes mīļākajām puķēm, lai arī kuras tās nebūtu. viss notika tieši tā kā sliktās filmās un bezgaumīgās ludziņās - visi bija veseli, laimīgi un ļoti priecīgi par mirkli, kurā visi atradāmies, un vēl arī par gaismu.

tālāk viss turpinājās ar citu sapni par puisi, ar kuru iepazinos tramvajā, un kurā momentāni iemīlējos un viņš bija pats krutākais puisis pasaulē - es to zināju no pirmā acu uzmetiena, bet es nepierakstīju viņa telefona numuru. sagadījās tā, ka nupat bija kauperam beidzies koncerts, un kaupers vispār bija viņa brālis, un kaupers, un kaupers mani veda pie viņa, pareizāk sakot, mēs viņu meklējām, bet pa ceļam mums abiem šausmīgi gribējās čurāt, un mēs čurājām katrā vārtrūmē, un beigās es jau vairs nevarēju izturēt un pamodos un aizgāju pačurāt, un tad aizmigu atkal, un tik priecīgi pārsteigts biju, ka sapnis sākās ar atkārtojumu, no vietas, kur tramvajā iepazināmies, un tad, kad tikām līdz lieiskā puiša dzīvoklim, tas izrādījās kaut kas ārkārtīgi īpatnējs, visas istabas kā olas, un katrā pa lielai krāsnij. es, protams, biju starā.

tālāk es sapņoju par noklīdušiem cilvēkiem, kas 100 gadus meklēti, pēkšņi uzrodas. viens bija pazudis ģeologs, kurš uzradās uz nelielas salas, uz kuras kādi citi cilvēki kāpa savā čarterlidmašīnā, viņš piegāja piestjuartes, viņa seju bija noēdis vējš un šāļais ūdens, bet stjurartei viņš parādīja savu medaljonu, pēc kā viņa viņu atpazina un, tīri vai nenormāli priecādamies, ielaida lidmašīnā, kur pazudušo ģeologu visi apsveica ar ovācijām. pēc tam es meklēju pa bēniņiem, kuros bija iekārtoti bordeļi, pazudušos cilvēkus, un atradu starp vīriešu prostitūtām džeku, kurš nupat brīnumainā kārtā bija izārstējies no kaulu vēža, un tad starp meitenēm blakus bordelī bija viena, kurai arī bija līdzīgs medaljons (tam puisiem es neuzprasīju, varbūt viņai arī bija), un viņa arī īstenībā bija pazudusi, un tikai stundu pirms manis uzradusies, un tad es pamodos un atkal pēc aizmigšanas noskatījos vienu epizodi par vēl vienu bez vēsts pazudušo, kas uzradās uz kādas citas salas pie citas čarterlidmašīnas, un parādījā līdzīgu medaljonu.

tad es pamodos un sāku aiz prieka raudāt. brīdi nobijos, ka laikam jūku prātā, bet tad nomierinājos un gāju taisīt sev brokastis.