biju izbraucis uz kādu ļoti skaistu liedagu, kurā ik pa laikam atgriežos, es pat zinu, kur tas it kā atrodas, bet skaidrs jau, ka tur tas nemaz neatrodas, tā ir kāda kārtējā matriksa deformācija. tur ir ļoti silts un ūdens arī kā vannā.

kopā ar bariņu manu klasesbiedru smiltīs netālu bija apmetusies skolotāja mrs. sentivāni. nezinu, vai esmu kādreiz stāstījis par viņu, par mrs. sentivāni, kura bija mana angļu literatūras pasniedzēja un kura atgādināja vīģi, protams, ne jau tiko plūktu. viņa vienmēr uzdeva šausmīgi daudz lasāmvielas, kuru pat visātrākie lasītāji nespēja izlasīt noteiktajos termiņos, kā dēļ mēs cēlām protestus, kurus nemaz neviens neņēma vērā, mrs. sentivāni vinnēja visas prāvas. un, lūk, tāda viņa tur, starojoša, bija apmetusies smiltiņās ar lielu sarkanbaltu glābšanas riņķi. ejot peldēties pamanīju viņu turpat netālu ūdenī, un viņa man piedāvājās satvert aiz pēdas un pacelt, pamest mani gaisā varenai ņurkai. piekritu, neko ļaunu nenojauzdams, bet varbūt arī nemaz nebija tik ļauni - viņa grūda ar tādu spēku, ka, pirms pieskāries ūdenim, biju uzmetis trīs salto un pēdējo ar lielu šalti jau pa pusei zem jūras līmeņa. mrs. sentivāni triumfēja un, atriezusies platā skeleta smīnā, rādija man paceltu īkšķi. tad mēs krastā ēdām siermaizes un salīgām.