tagad, guļot gultā, sapratu, ka man taču jau oi cik sen nav bijis laika tā vienkārši padomāt. un kad var tā vienkārši padomāt, tad arī viskautko izdomā.

aside no pārdomām par dzīvokļa iekārtojumu un zinātnes atklājumiem, aizvien vairāk šādos uzkarsēta bet mierīga prāta stāvokļa brīžos atskārstu, cik stulbi & neapdomīgi esmu rīkojies sava gadsimta tripa laikā (no kura vēl neesmu ne tiešā ne pārnestā nozīmē nokāpis). nerunājot jau par došanos ar visu mugursomu nezināmos ielu labirintos (kur man, protams, to somu arī atņēma), un uzticēšanos tam dullajam rastamānam, blandoties (un lūdzoties dieviņu) nakts vidū 15km rādisuā pa valsts bīstamāko kvartālu ar pasi, telefonu un kaudzi naudas kabatā, kā arī izdarībām pie/uz viktorijas ūdenskrituma, es tam visam pa vidu arī pamanījos, aci nepamirkšķinot, durt ar nepazīstamiem ceļotājiem pa taisno tuksnesī, nupat saņēmis no vietējā daktera parakstītās antibiotikas, kuras uzreiz arī dūšīgi lietoju, lai nosistu to nediagnosticēto temperatūru, kas - jomajō - taču varēja būt dajebkas - tajā kontinentā iespējas ir neizsmeļamas.

trešais gads drīz būs apkārt, tā ka tas aplis nu būtu jānoslēdz. un jādodas kaut kur tālāk. es, mīlīši, es jums melotu, ja teiktu, ka plāns man nav gatavs.