es zinu, es atkārtojos, taču viss tiešām notiek pēc plāna, kādas neredzamas vienošanās, kas nepātraukti tiek rediģēta par labu situācijām, notikumu pavērsieniem, dodot pielaides sirds noslēpumiem un atlaides sīkiem untumiem, pacietību vien apbalvojot ar vēl vairāk pacietības, bet atvērtu sirdi - ar brīnumu. šodien ir viena no tām dienām, kad korekcijas matriksā tiek izdarītas pārāk bieži, sāk jau rasties dažādas pārdomas par visiem tur apakšā un tiem pārējiem tur augšā, bet tad jau atkal kaut kas ierauj, un, būtu es neredzams, es visu šo dienu būtu nodzīvojis ar vaļā muti, un cilvēki uz mani nerādītu ar pirkstu, jo manis vienkārši nebūtu, nebūtu mana attēla nevienā apziņā tai brīdi, kad es, pavēris muti, būtu...

(kad es būtu sekojis notikumiem, kas mani, piemēram, iesēdināja mikroautobusā ar uzrakstu aiz šofera sēdekļa "10 minut straha i ti uzhe doma", bet atpakaļ ceļā - kādā citā ar uzrakstu "uzmanību, pie stūres krievs", bet atlika man uz piecām minūtēm izjust vilšanos, ka neesmu izkāpis, lai pārsēstos vilcienā, ka jau pēc pēc divām pieturām mazajā autobusiņā iekāpj divi latviešu jaunieši (vienam bija izsists kāds no priekšzobiem) ar milzīgu 2x2 metrus lielu zaķi, kas vēlāk izrādās esam pele)

par pārējo es nemaz negribu rakstīt.