ikdienas ilgas
šorīt cēlos astoņos un pārsteidzošā kārtā jūtos daudz labāk, nekā biju gaidījis. rīta augstais enerģijas līmenis dara savu. un varbūt arī tāpēc, ka dīvainā kārtā izpalika gaidītais nakts seanss, pretēji iepriekšējām naktīm, par kurām pat kauns publiski pukstēt..

piedevām, arī man nu beidzot pilnā apjomā ir pielipusi vasarasgaidītāju sērga, un pavasarīgās peļķes aiz loga mani tā vien aicina paplunčāties, un deguns ir sadomājis zaļajā tējā saost priedes. nav jau slikti, ja, pamostoties mājā pie jūras, viss noputējis ar paprāvu dzeltena pulvera kārtu, jo tu atkal esi aizmiris aiztaisīt logu. galīgi nav slikti. tā vien nesās uz liriku...