gājām ar suni nobalsot uz vietējo iecirkni, kas ierīkots mājā, kas laikos bijusi gan pirts, gan kafejnīca, gan veterinārā klīnika - kas tā ir tagad man nav ne jausmas, bet viņai pretim uzcelta visnotaļ klīniska krievu pirts ar baltu sētu un zaļu jumtu un trepītēm uz augšu (jo atrodas kalniņā, smilšu) kā uz templi. taču kafejnīca/pirts/veterināriecirknis ir latvijas laika māja ar skaistu verandu un iebūvētām staļina krāsnīm, trim (nē, četrām!) smaidošām tantēm un vienu ļoti simpātiksu pajoliņu (pasu pirmajai pārbaudei) pie ārdurvīm lijānu apņemtajā verandā ar vismaz piecus gadus nemzgātajiem logiem. reizē ar mani uz iecirkni ieradās vesels bars pavecāku vecāķnieku, tai skaitā divi stalti vīri uz kvadricikliem (šajā lielrīgas guberņas pusē tādi kļuvuši makten populāri), pārītis dzērājpuišu, omes ar saviem opjiem pavadiņās, un, kā jau teicu, es ar bastu - bez pavadiņas. suns basta, protams, bija iecirkņa/pirts nagla, jo lauzās pie urnām (atgādināšu - viņa ir laboradors savos vislabākajos gados - lai neteiktu sirma), zem kabīņu svārkiem un tantēm par lielu prieku makten gribēja parakstīties žurnālā. starp citu - par kabīnēm - divas bija ar aizkariem līdz griestiem, bet trešā - demokrātiskais variants ar tādu kā kartona sētiņu pupu augstumā, lai nezkāpēc varētu labi saredzēt, par ko un kā tiek balsots. ar tantēm, protams, koķetērija liela un visu laiku tas suns visus priecē, vecie cilvēki smejas un irgojas un brašie kvadricikli miedz ar aci un saka, ka lapiņu te par daudz, vai nevarot dažus numurs jau izmest ārā uzreiz, un suns tam visam pa vidu, jā, bet to jau laikam es vienreiz teicu, ka vispār man nepatīk balsot, vēl tagad trīc rokas un raustās valoda.