einšteinu ir vērts cienīt jau vien dēļ viņa izteikuma: "ir tikai divas bezgalīgas lietas - mūsu visums un cilvēku stulbums. un par pirmo es nemaz neesmu pārliecināts." šo es ņemu par savu lozungu, esmu gatavs to uzlvilkt mastā, uzrakstīt uz pieres, nest uz transparenta ielās un pārraidīt nelegālā radiostacijā. kaut kā jo vairāk dzīvoju, jo stulbāki man šķiet cilvēki, un jo šaurāks tas loks cilvēku, kurus uzskatu par gudriem un cienījamiem. caur daudzām sāpīgām un mazāk sāpīgām atziņām nācis arī secinājums, ka stulbeņus taču nevar cienīt. kāpēc gan. nepieder viņiem valstība, nepieder; trakajiem pieder, un, akjē, trakos jāciena par viņu trakumu, bet stulbeņus jānicina par viņu stulbumu.
ir trīs veidu stulbeņi - tie, kas nezina, ka ir sulbeņi, tie, kas zina un ar to ir tīri apmierināti, un tie, kas zina, bet gruzās. šajā sakarā atceros vienu kursabiedreni no matemātiķiem, kas bija maza auguma, patukla un neglīta, turklāt nesimpātiska, nabadzīga un ļoti dumja. fakts par sevi nebūt nav traģisks, bet skumīgais viņā ir tas, ka viņa to visu apzinās, taču ta gribās būt gudrai (tātad, trešā grupa). runājot par pirmo grupu, nāk prātā "jaunā paaudze" un "prieka vēsts"; pirmajai grupai arī raksturīgi būt pilnīgā neizpratnē par problēmu cēloņiem, neapzinoties, ka tās lielākoties nāk no pašu stulbuma. no otrās grupas piemērus labāk neminēšu - paši zina.
tad nu man nav skaidrs, kur ir tas bloks, kas neļauj attīstīties, kas neļauj uztvert un analizēt informāciju, šķirot un izšķirt autoritātes, pilnveidoties garīgi un fiziski, sportot vai vienkārši... vienkārši domāt.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: