šodien neliels atslābums, bet vispār ar katru dienu kļūst arvien trakāk. šis septembris ir vienkārši graujošs, visi kā prātā sajukuši, strādā, kad nevajag, nestrādā, kad vajag, iemīlas, kad nevajag, nemīl, kad vajag. liela vilna, maza brēka, bet interesanti bezgala, un - kas ir pats labākais - mana veselība visu šito tur. esmu tikai nokrities svarā par diviem trim kilo, izskatos kārnāks un garāks, hidrocefālīgāks, bet pamatīgu zilo riņķu zem acīm vēl nav. un vēl - veselība pieturās, kamēr par viņu nesāk domāt, kamēr nesāk pie katra soļa uzmanīties un baidīties.

omei un opim gan sūdīgāk. opim sirds mirdzēšana, šī sakūlusi asiņu recekli, kas draud ietromboties un infarktēties vai insultoties, nebūs gan arī pirmais - un tomēr). ome kaut kur gājusi un nokritusi taisni uz sejas, divas reizes pēc kārtas, pārnākusi mājās asiņainu seju, aizvesta uz gaiļiem, tur griestos skatās (ne)reālu kino - sunīšus, kaķīšus. šodien jau tā kā atkal labāk - un tomēr. vakarvakarā, kad krāmēju visu uz jauno dzīvokli, uhh... nē, ne visu, šo to uz dzīvokli, kamēr tur remonts, šo to - pie papā, šo to - pie mamā, tikmēr opis bija pazudis, necēla klausuli, braucu skatīties, kas un kā, nevēra arī vaļā durvis, a atslēgas ta nevienam nav... pēc kādas pusstundas gan šis pats zvana un prasa, kā tad man, lūk, ejot. galu var dabūt ar tiem vecajiem, mums jau tā ģimenē visi nedaudz pasisti, bet metās arī taisni attiecīgās vainas. galvas un sirdis mūsu vājās vietas, tāds klans mums, very sensitive.