pēc ilgām mokām uzzināju, ka manējais bonsai ir vīģes koks. viņš ir tāds ar lielām saknēm roots over stone tehnikā, stumbrs augšpusē strupi izbeidzas un tāds mikrofons, lapu kronītis augšā. esot jācērpj tās lapiņas, lai kļūst mazākas, jo pašlaik tas bonsai jau, šķiet, draud pāraugt īstā vīģē. tāpā laikam arī bija tik lēts.
tramvajā vienam pustrakam onkulim ar smaidu vaļsirdīgi atzinos, ka īsti nezinu, bet bonsai droši vien esot tāda šķirne. hihi hoho.
bet vispār pēdējā laikā man ir tāds paradums ar cilvēkiem runāt kā ar idiotiem - tā lēni, daudz smaidot, ar vieglu mulsumu, bet taipat laikā pietiekami pašpārliecināti un mērķtiecīgi, neminstinoties. sajūtos nez kāds buda, bet īstenībā tas tāds gļuks vien ir. tāpēc jau arī piesienās vien mormoņi un trakie.