esmu pārradies no sapņa, kas nemaz vēl nav nosapņots, par tālēm un skaistumu kalnā ar eglēm, par rūķiem, kas kājas tvarsta, skrienot lejup, par meža līkumiem pilniem ar zemenēm un avenājiem, par badīgiem senču kapiem un... un par takām, par kurām neviens vēl nezin, par tiltiem, kurus neviens nevar sagraut, par upes septiņiem līkumiem un virstošiem svētavotiem, par sapņu ainavām un ritiem pie ozoliem, par mājas sajūtu akas dibenā un laimes sajūtu visaugstākās egles galotnē.

no sapņa par īstumu, kas tuvu īstenībai, par patību, kas tuvu patiesībai.

(tagad neko vairāk es neteikšu, bet zinu - drīz atkal turp braukšu.)