par vakardienu nevaru pateikt neko daudz. un vai tā tiešām bija tikai vakardiena? varbūt tur bija trīs vai četras dienas iekšā, tajā vakardienā. saulei lecot, likos jūrā, kas izlikās par ezeru, bet, saulei rietot, pieteicu gaujai, lai pietur savus atvarus, šī klausīja ar. no rīta manī dzīvo milzīga oranža bumba un no vakara pa īstam dzīvoju es pats. pa aku kāpu uz augšu, tur satiku zeltainus pūķus - viens viņu smaids ir laime, divi - svēts brīdis un trīs... pie trīs var iemērkt seju mētrās un lēni braukt lejā, no jauna piedzimušam, laimīgam ieritināties stirnas azotē. tā vienkārši akmenim nepasmaidīsi... bet, kad iemīlēsi enģeli, tad sapratīsi, ka sarežģītība ir apmetusi loku un atgriezusies pie violetā pirmsākuma.

es tā arī nepastāstīju par vakardienu, bet varbūt arī pastāstīju.