un viss sāk jaukties vienā putrā, un man liekas - tūlīt tūlīt, un manas paša atmiņas pārvilksies ar pelēcīgu pūku no visas šitās bezjēdzīgās ņemšanās. potenciālie partneri mani vienmēr interesējuši tikai tik ilgi, kamēr es tos neesmu atkodis, un sekss - pirmais vai desmitais - parasti ir tas, kas atslēdz pietiekami, lai varētu ieskatīties lācītim vēderā - bet ne šoreiz. pats izaudzēju, izloloju mītu, staigāju kā pa diedziņu... da nav vairs nekādas mīlestības, nav nekāda izmisuma. palikusi vien neliela iekāre, abstrakts tēls masturbēšanai, un tās atmiņas, kurām, kā jau minēju, draud pūka. tagadējo situāciju varētu raksturot kā absurdu vai muļķīgu, ne vairs pazemojošu, jo savā izdzīvotajā izmisumā jūtos morāli pārāks. palicis tāds nobersts papēdis: "kakova hrena you act the way you do?"