mūž.pēcpusd. superrīts
es esmu tikai par 46% tas, kas man šodien jāizdara. sakrāmēt lietas pa plauktiņiem ir tikai puse. otra puse ir mācēt pusi plauktiņu ignorēt. un ignoranci pasniegt kā ieinteresētu aizņemtību. ar mutes aizbāžņiem, saprotams. varbūt vienkārši palaist aizmiršanās programmu un, piemēram, par ieganstu ņemot nedaudz nervozu erekciju, iet bāzties virsū monamour?? nav slikta doma, starp citu. bet pulkstenis pulkstenis pulkstenis ir jau pāri vienpadsmitiem. drebiet, manas rokas, drebiet, dūrēj, duries deniņos, duries.

man no bērnības, gluži kā dažiem nepareizā kurpju šņoru siešana, saglabājies paradums vizualizēt darba nedēļu nevis tā, kā pamatskolas dienasgrāmatās, bet viarāk kā kalnu masīvu. pirmdiena ir pats sākums pašā apakšā, tad ir kāpums līdz ceturtdienai, tad piektdiena atkal ir zemāk, bet sestdiena un svētdiena ir milzīgs plato, kas paverās, pēc piektdienas atkal pakāpjoties nedaudz uz augšu. ja to bildi aplūko tuvāk, tad trešdienā vērojama tāda fīča kā bezdibenīga aiza, kurā var possibly iekrist, otrdiena ir vairāk kāpņveida, bet pirmdien, protams, ir apmācies. ar visu manu saraustīto dzīves veidu un darbu mājās pie kompja (kas nozīmē, ka sestdienas un svētdienas mēdz būt smagākās darbadienas), sestdiena un svētdiena ir saglabājušas kaut kādu savu maģiju, kas nepiemīt nevienai, kā smejies, laiskai trešdienai vai vieglprātīgai ceturtdienai.

lai kā es gribētu, no šitās ainiņas acu priekšā es atkāpties nevaru. un ar laiku rodas sajūta, ka ne tikai es viens sekoju saviem ikdienas kritumiem un kāpumiem, bet arī tie, kas ar mani kontaktē, kaut kā pieskaņojas, un, jo esmu augstāk tai grēdā uzkāpies un jūtos visnestabilāk, jo vairāk mani dunkā no visām pusēm.

šodien, knapi ticis ārā no trešdienas aizas, taisos rausties ceturtdienas džomolungmā. bet baigi slidens un man liekas, ka, īstenībā, atšļūkt atpakaļ trešdienā nav nekas neispējams.