ne īsti dienā, ne īsti naktī ebreju biedrībā uz jumta iligi spēlējos ar ūdensmetēju fēnu, kas ar mežonīgu spēku ārā spļāva karstu dušu - tēmēju es okeānā, bet pamācības man deva kāda guvernante, kas vēlāk mani nekautrējās saukt par instruktoru. bet pēc tam, melnu, milzīgu un draudzīgu suņu pavadīts, šāvos cauri maziem naksnīgiem ciemiem un sādžām, kurās pa ielām lavījās tumši stāvi bez sejām, līdz nonācu kādā pamestā salā, kur, kliegdams kā gulbis (es tiešām mācēju tā) uzlaidos uz vecas rijas jumta, tur satiku stirnu, kas negribēja mani tālāk laist, bet tad no tuvējās sādžas pacēlās bars melni caurspīdīgu gulbju, un stirnubuks, pārvērties par vērsi, aizauļoja man garām. es pēkšņi attapos, veroties spožā, sarkanā saulrietā, pieplacis pie ļodzīgā kārniņu jumta kores. apkārtējos kokos un uz elektrības vadiem mežonīgu troksni radīja tur sasēdušies putni, kas vairāk atgādināja zivis, kam uzaugušas spalvas. tad pār mani nolaidās doma, ka esmu aizgājis par tālu, ka klausīt vajadzēja jau melnajiem suņiem.