tā kā es neesmu spējīgs veikalos skatīties uz cenām (par šito visu man aizdomāties lika šoks, ko piedzīvoju, kad mājās atklāju, ka jūras kāpostu salāti īstenībā maksājuši tikai 30 santīmus, nevis vismaz divus latus, kā biju gaidījis), tad labāk strādāju divtik, bet nelaboju šo netikumu. es nezinu, cik maksā piens, cik maksā burkāni un siļķu rollmopši, man nav ne jausmas, cik varētu maksāt maize. vienīgais, ko zinu, ir biezpiens, un arī tikai dārgais, smiltenes, graudainas. par grāmatām kaut kā vieglāk iegaumēt un šmotkām arī. par datortehniku arī apmēram skaidrs un par dizaineru un koderu pakalpojumiem - arī. tur viss vienkārši. bet maize! un piens!? vēl arī es tā īsti nemaz nezinu, cik maksā krišnās paēst, jo nekad neiegaumēju, lai arī eju teju katru dienu. zinu tikai, ka līdz trim latiem tā apmēram var iekļauties. bet arī ne vienmēr. ā, zinu, pa cik istabā var paēst. tur pie mārtiņa vienkārši.

vispār nauda vai nu ir, vai tās nav. nekādas noliktās rezerves un saprātīgais spendings vienkārši neeksistē. un ne jau tāpēc, ka naudas būtu daudz - nupat trīs dienas uz griķiem dzīvoju. drīzāk tāpēc, ka matemātiķis.