sajutis tik sāpīgi pazīstamo un labām atmiņām apvīto smaržu viņa jakas padusēs, sapratu, ka viss notiekošais ir tikai ilūziju graušana. tad lai labāk paliek ilūzijas par cilvēku, kuru mīlēju, nevis šausminošā atskārta, ka vairs nesaprotu, ko tieši esmu tur mīlējies. kā tas notiek? kurā krastā notiek transformācija - manā vai manis radītā attēla pusē? kad attēls sāk novirzīties no īstenības? tā visa - mana tieksme izdomāt un piedomāt klāt. tad paliek vien jautājums, vai tas viss tiešām noticis, un - kas patiesībā noticis.

atkal atrodu sevi ar atgrieztām vēnām, asiņu peļķē. sirds, bļe, dura, muļķe - kas tā par karmu, kas mani saista?

(šonakt lidoju - vienīgais izdzīvoju katastrofā, kurā bojā gāja visi mani tuvie.)