tur ir kaut kāda saite, kaut kāds pievilkšanās spēks uz attēlu, uz pašradītu tēlu, uz tukšuma tēlu vietā, kur patiesībā arī ir tikai tukšums, tā ir smeldze pēc vārītā krēma pildījuma, vai varbūt pēc saldējuma 'vēsma', vai varbūt tas nemaz nav pildījums, bet gan glazūra uz caurspīdīgas formas, jo ir tikai glazūra, bet iekšā ir caurums, un caurums ir iesiets saitītē, nē, daudzos pavedienos, un tie katrs rausta uz savu pusi, jo es tiešām redzu savu sirdi kā upuri (it's so out, it's so out, baby), bet upura īstenībā nav, ir tikai tukšums, tāds izrauts gabals (es tūlīt atkārtošos) izrauts gabals (es teicu!)... es tiešām redzu - bez jokiem - es tiešām redzu tos patīkamos cilvēkus uz ielas, es redzu viņos draugus bezmazvai plakstiņu iekšpusēs, es sajūtu savu otru pusi aizpuvušu, nāciet kāds nomainīt, nāciet kāds aplaistīt, nāciet kāds paņemt pavadā vienu paklīdušu pavasara depresiju.

kā vemeitai man 'vēsmu' sniedz kaķis... ak jel, kāds sviests, ko es vāros, par daudz, par daudz es gribu savos sešpadsmit. kas tas par mīnusu manā kontā visu laiku - tas nav mīnuss, tā ir aste, uzvārījies trumulis ššš ššš ššš