pamodos ar nežēlīgi spilgtu atklāsmes sajūtu - tādu lidojošu vieglumu un pasaules tīklojuma, "viss savās vietās" sajūtu. ietērpta vārdos tā pati sevi pazaudē, iegūst pliekanības piegaršu un galīgi nerunā par to, par ko pati būtībā iestājas. tagad man tā jāgremo, jāapstrādā un vēl jāmokās ar domu, kāpēc tā nākusi tieši tagad un šādā kontekstā.
secinājums: ai, mīlīši, būt smukam un dumjam tomēr ir bik vieglāk...