Vispār ir baigi jocīgi. Es beidzamās nedēļās ik pa laikam par tevi iedomājos, un man tevis pietrūkst. Tā ir tāda nenormāla, visai nepamatota un abstrakta sajūta, bet ļoti konkrēta. Man tevis tiešām pietrūkst. It kā jau tu nekur pat tā nēesi pazudis, un vēl vairāk - it kā jau man nebūtu paredzēts par to domāt, un ik pa brīdim uznāk tādi mazvērtības kompleksi par to, ka tu jau tādus īdētājus kā es vari kaut no sniega savelt, cik uziet, bet uzmācīgas idejas neatstājas.