mani moka pašvērtības kritums. es jau atkal nevaru uzkonstruēt nevienu normālu teikumu un tad vēl tā neatstājošamies sajūta par tādu pusaudziskumu, pārlieku iekaršanu, aizraušanos ar stulbiem jokiem, ar sīkumiem ar nenozīmīgām lietām, tāda kā vainas apziņa pret laiku. visi apkārt liekas tik nostabilizējušies, tik atbildīgi par savām dzīvēm, par nākotni, bet es vienkārši pašplūsmā flederēju un vēl man bail, ka tas tagad ir vienīgais, ko es protu, un vēl man bail, ka pa šo laiku es aizmirstu visu pārējo, visu būtisko, visu to, ko esmu iemācījies un viendien es pārsteigts kaut kur izlasīju, ak, jā, patiešām, aknu šūnas spēj atjaunoties, citādāk mani kā miega magone bij apmānījis fatālisms, bet, nu, tāds ar ezotērisku spīdumu acīs, ar pārliecību, ka visam sarežģītajam ir vienkārši izskaidrojumi, un, ka vispār viss ir vienkāršs, ka brīnumu man principā nav, jo brīnums jau ir tikai parastiem cilvēkiem. es nevaru vairs to atļauties, es to nevaru vairs atļauties, es vakar noskatījos filmu the others, kas mani pilnībā paralizēja ar savu (i glancēto, bet lai!) sirsnīgumu, there gonna be.. changes ;), jā, tā ir norma, pasaule nav brīnums, pasaule ir norma. a manī tāda rezignētība un īgnums un riebums uz to īgnumu.

ciba jau sen kā vairs neuzklausa saucējus tuksnesī, bet sarunāt drauga plecu es nemāku un nemaz nezinu, vai vajag, jo nav jau īsti, ko teikt. tikai vienu un to pašu es varētu malt uz riņķi malt malt uz riņķi, ar tādu apnikumu sejā un pelēkiem nagiem. tā ka neņemiet, lūdzu, pārāk nopietni un piedodiet par gramatiku