jebkādi mēģinājumi plēst vaļā to problēmu kūniņu izsauc neapturamu kāju drebināšanos, koncentrēšanās nespēju un sliktu garastāvokli. un arī tos mani automātiskie refleksi pamanās fiksi kaut kur nozūmēt, sabāst maisos. krājam, krājam visu nelabo - kāmju partijā jaunus biedrus uzņemam ar visplatāko smaidu. nettriviāla situācija... lai arī dinamisko sistēmu sarežģītības maksimums neeksistē, es noteikti esmu kas vairāk. iespējams, man piemīt kāds konkrēts (un, iespējams, konstants) sarežģītības līmenis, kuru sastāda dns iekodētie sākumnosacījumi + saskares ar apkārtējo vidi izraisītas mutācijas, un... vēl kaut kas, kam ar iepriekšminētajām komponentām kopīga saucēja nav. gribot negribot, tie āboli jāskaita kopā ar krēsliem. jo sarežģītība noteikti nav fundamentāla skala, kurā ieskrāpēt iedaļas visam, visam, ko tik satiec savā ceļā. jā, lūk, tam es lieku pieci, bet tam tur - 7*10^9000. nu nav tā. 'tam tur' tā sarežģītība ir tikai viena raksturdimensija. pārējās stiepjas tādā vidē, kādu ar vienkāršu domu spēku aizsniegt tipa nevar.