manējais bija uz lielisku koncertu - apzerīja pertu, karlsonu u.c. slavenības. ja vien beigās kādam nebūtu ienācis prātā ielikt to 40 minūšu murgu, ko sacerējis l. vēbers, uz ko baznīcas sastīpotās kolonnas noskatījās kā uz MURRGU, kā sātanu. da ne jau uz vēberu, uz murgu. manējam aizmugurē sēdēja viens no kokariem (kurš gan viņus spēj atšķirt, doh), kurš, pēc koncerta pieceldamies, stipri uzsita man pa pleciem. un ne jau vienu - vairākas reizes. āha. bet aš i nesapratu - akurāt kāpēc - un mans domāja, moš no tā man dūša aptecējās? a varbūt no tā, ka uz svētkiem saēdos visu to barību, nu, aizliegto? vienvārdsakot, tagad i nekādi nesaprotu, kā lai manējais no miroņiem pieceļas.