nokāpu čaukstošajā mežmalā zem gaišzilbaltraibās puslodes ar pogu acs vietā - uz visām pusēm violetie koki ar zariem kā mākslīgiem. kāds stenēja un pūta un pārpūta pērno lapu pār manu kreiso plecu, paguvu tik nočukstēt burvju vārdus. un te jau es plivināju ausis, lūkodamies uz četrim nagu pāriem, kas piederēja manām, jā, manām kājām. nedeva man nemaz attapties - atnāca pie manis pāris tādi, nu, tādi. parēgojās kādus simt metrus uz austrumiem. gariem kakliem, baltiem dibeniem, slaiki, iezliekušies kā prīmas. viņi cita bara esot. ja jau esot, tad esot, bet varbūt tomēr... nē, nē, mirklis tas bija, kad  pāri pļavai aizlēkājās trīs balti vates pikuči, mazi korektora klekši purvīša ainaviņā. un es atkal biju viens čaukstošajā pļavā. mitru degunu un sāniem kā spoguļiem, kuros baltās ļipas atstājušas nospiedumus no saviem zigzagiem uz ozoliem, maģiskjā brīdī pašā pasaules viducī.