naxnīgā mantkārība
tātad, drogās ir atlaižu programma `koka stiprās saknes`. ideja ir vienkārša - ņem tikai tās preces, kuras komplektos (piemēram, parfimērijas komplektus, trauku komplektus, apģērbu komplektus) un maksā par visu pirkumu kopā tikai piecus latus. sākumā es tam nevarēju noticēt un notērēju daudz laika (jo laiks te ir svarīgs - laika gaitā visu izpērk), meklēdams pierādījumus, vai tiešām tā tas ir. atradu pie no kartona kastēm shematiski uzbūvēta ozola pielipinātus bukletus, kurus nevarēju izlasīt (sapnī es reti kad varu salasīt tekstu), pēc tam izprašņāju meitenes pie nagulakas bāra. jā, tagad drogās ir tāds nagulakas bārs, kur mazās šotu glāzītēs dod nagulaku. viena meitene, kas likās pazīstama, prasīja, ko es gribot, bet otra bija laipnāka un, atriezdamās platā smaidā, teica jā, jā, piecus latus maxā par visu pirkumu. pēc tam es nokasījos parfimērijas nodaļā, meklēdams smukas smaržas, kas nāktu komplektā ar šapmūniem - visas smaržu pudelītes bija kaut kādas gigantiskas un tas raisīja aizdomas, vai tās pašas īstenībā nav šampūni. pēc tam pārsviedos uz traukiem, kur pārmaiņus mēģināju sakomplektēt manikīra un galda piederumu lādītes (manikīra piederumu lādīte bija no parasta kartona, bet galda piederumi visi bija no apsūbējuša vara un lādēītei virsū uzmontējās līdzi tāds causpīdīgs mauzolejs, piebērts ar putuplasta bumbiņām, kuras noberot nost, mauzolejā atklājās aijas zariņas darināta kaķa mūmija). ne manikīra piederumus, ne traukus nevarēju salasīt, tādēļ sāku lasīt iekšā visādas random lietiņas - ļodzīgus zila stikla sālstraukus, pildītus ar milzīgiem kristāliem, tējas krūzes ar zelta bumbiņām iekšā, visādus slapjus mīxtos zvēriņus un vēl dažādas lietas. drogu meitenēm tas nepatika, tās uzmauca tādas putu karošu maskas un steidzās pie menedžeriem, no kuriem teorētiski tām bija jāsaņem pletnes cirtieni. dažas no drogu meitenēm ik palaikam pakrita uz zemes un lauza kaulus, bet pagaidīja, kamēr tie apdzīst, un tad cēlās un gāja tālāk. ilgi es nomuļļājos ar tiem sasodītajiem traukiem, bet tad vienā brīdī pienāca princis harijs, kurš mani kaut kā caur paziņām atpazina, un es neko viņam nespēju angliski izskaidrot (sapņos svešvalodas arī parasti nepadodas), viņš aizskrēja pie kases skaidroties, bet beigās viņš nāca atpakaļ un ar akcentu teica - viss ok, viss kārtībā - un pa pieciem latiem nopirka man veselu viktorijas laika viesistabu, kuru redzēju tikai pa mazu lodziņu, bet nekas - tā taču nāca komplektā ar visām mēbelēm.

pirmā doma, kas ienāca prātā pamostoties, bija, ka, bļin, par to trauku lādīti aizmirsu. bet tad, paldies dievam, pie manis atgriezās saprāts - sakiet, man mīlīši, ko es darītu ar pāris apsūbējušiem vara traukiem? tagad skaidri atceros, ka dažiem nemaz nebija dibena...