kaut kā nepievērsu uzmanību savas bankas žestam, kad tā man atsūtīja patstāvīgā klienta karti. bet, kad pārpildītā filiālē nobraucu karti pa lasītāju, ar pīkšķi saņemdams ekskluzīvu numuru tuvu pie tūkstoša, kurš tūdaļ ar citu pīkšķi arī parādījās uz sarkanā tablo, un, citu skaudīgo skatienu pavadīts, nesteidzīgi piegāju pie letes, pieklājīgi un atbrīvoti sveicināju meiteni, ar ierastu kustību pasniedzu tai apmaksājamo rēķinu, nepiespiesti pasmaidīdams, atbildot uz jautājumu, bai to apmaksāšu no konta. nekas, ka rēķins bija par diviem latiem, toties sajutos kā tāds rihhhtīgs pilsonis. no tā arī man uzreiz palika nelabi un no bankas ārā izgāju nodurtām acīm. pēc tam gan par to man sanāca smiekli un tramvajā ik pa laiam skaļi iespurdzos. tāda, lūk, šīs kontrastu pilnās dienas pirmā puse.