man ir attiecības ar skapi. ne jau šādu tādu skapi - sienas skapi, kurā fantastiskā zilā grūtnieču vakarkleita, kā arī kažoks. vakar meditācijas laikā tas atvērās un izbirdināja daļu no sava satura ārā, priekšnamā. kādu laiku tas vēl nevarēja rimties - skrapstēja, čumēja un mudžēja, līdz piegāju tam klāt un teicu kušs, tad tas apklusa. tam jau sen bija paradums virināt durvis - atvērt tā pusvirus, lai pa mazu spraugu skatītos uz mani, kamēr es guļu. tāpēc es guļamistabas durvis turu ciet. senāk es viņam nepievērsu uzmanību, bet kopš tam gadījās misēklis ar izbirušajām iekšām, es tos visus pigorus vairs neciešu - skaišus cērtu durvis ciet - nav ko lūrēt, nav ko spiegot. ļauj man dzīvot, ej dirst, es viņam uzsmaidu.