izgāju līdz veikalam pēdējo reizi apsveicināties ar mīļajām meitenēm un uzprasīt kādu tukšu banānu kasti, viņas saka, ka viss rajons pārvācas, nav kastu, nav, nu, ko lai dara, grāmatas maisos likšu kā kaķus vai nogrēkojušos lieldienu zaķus, pats likšu sviestu tarbā (nē, cibā), uzaušu pastalas, saķeršu masalas, ņemšu kājas pār pleciem, ar diviem maisiem pār pleciem, aiziešu vēl uz operu uz tosku, tad nakts aizsegā kā spiegu filmā prom prom prom no pērnajiem putekļiem pie priežu sveķiem un putekšņiem, jaunajiem dzinumiem tīrajā gaisā pret dažiem baltiem mākoņiem kā pūpoliem debesīs kā enkuriem saulei, kas tusēs zenītā, pēcpusdienā jau no paša rīta, grābjot lapas vai karot šūpoles, gaidot ciemos radus, kas kausies ar olām un teiks runu, ēdīs pashu un lašu kūku, varbūt rādīs dipiņus (nē, ne jau cibiņus), šūposies līdz vakaram līdz kļūs par nerriem, lai pēc tam es viens pats tumsā aizietu līdz senajiem ezeriem, kur zvaigznes kritīs dučiem, toties ne jau uz nerviem.