pamostoties es ielecu dienā kā pneimatiskā pasta bundža, vēl pirms acu atvēršanas grabēdama un dārdēdama spiezdamās cauri nerealitātes trubai, wildly dreaming, making noises. tad ar lielu troksni atsitos pret ventili, kas mani izmet katru dienu jaunā dienā - kabinetā pirmdiena, kabinetā otrdiena... un te, pēkšņi, 2005. gada 23. decembra kabinetā - jā, kāpēc ne. dienas ir rijīgas un negausīgas.. bet, nē, varbūt viņas vienkārši ir nogurušas no tā mūžīgā konveijera - nāk un nāk tās bundžas un lielākā daļa ar pavisam nekādu saturu. dažreiz atnāk arī kāda vienkārši tukša! tās atplēš vaļā vienu pēc otras, citas varbūt ir drusku saudzīgākas. bet kaut kad tu nonāc kabinetā pie kādas tādas, sakniebtām lūpiņām, blondiem copē saņemtiem matiem, tumšsarkanā kostīmiņā un laiviņās tērpušos, pie tādas, nu, dieniņas, kura vienkārši paņem un izmet tevi papīrgrozā. vai arī izlaiž cauri smalcinātājam. vai arī, iespraudusi tev dibenā salmiņu, uzpūš tā, ka tu aizlido kā ziepju burbulis kaut kur ventilācijas šahtu bezgalīgajos labirintos.