kad dzīvojām jordānas mazajā tumšajā šaurajā dzīvoklītī, ciemos bija atnācis mūsu melnais draugs. sēžam, dzeram kafiju, un pēkšņi viņš pielec kājās, izstiepj plaukstas uz priekšu un kaut ko pie sevis murmina. tad viņš apsēdās un paskaidroja, ka šajā mājā esot spoks. veca sieviete, kas te kādreiz dzīvojusi un tagad klīstot no dzīvokļa uz dzīvokli un skatās, ko tur nu katrs dara.
vispār vecā sieviņa it kā nebija ne ļauna ne baismīga. vienīgi dzīvoklis bija stipri par mazu un ar pārāk zemiem griestiem. diviem jau par šauru, kur nu vēl kompānijā ar spoku.