es nonāku uz galvenās ielas, uz kuras man pretim nāk daudz brūnu puskailu stāvu, no kuriem nāk virsū volejbola bumbu, jūras un nezkāpēc arī šampūnu smarža. es nāku no pilsētas, un te ir atpūtas zona, peldvieta bez suņiem, no kuras nāk karstuma dvaka. te man pretim nāk saldējuma un karsto vafeļu tirgotāji, kam prātā nāk vien veldzējošas peldes, kamēr man no tā visa nāk vēmiens, jo es te neesmu nācis pārtiku iepirkties, es te nonācu uz atpūtas zonu atpūsties.

☼

jūra ir pilnīgi rāma, tā saplūst ar horizontu, kurš saplūst ar debesīm, kuras atplūst atpkaļ pie smiltīm, kuras pieplūst pie manām pēdām un padara tās rāmas. es pieplūstu pie jūras un ieplūstu smirdīgajās jūraszālēs, kuru smirdoņa ieplūst manās nāsīs. tās jūraszāles ieplūst manās pirkstu starpās, bet es aizplūstu pa straumi prom no krasta, kur saplūstu ar ūdeni līdz kaklam un vēl tālāk. es meklēju, kur noplūst, lai no krasta es pilnībā saplūstu ar horizontu, kurš saplūst ar debesīm. tā es stāvu līdz kaklam ūdenī. tā es stāvu līdz kaklam ūdenī. tā es stāvu līdz kaklam ūdenī.

☼

es pieslejos uz elkoņiem, jo mani pamodina spēcīga vēja pūsma - jūra pamodusies. tā sāk kāpties virsū, bet nevis kā jūra, bet kā šķautnains renderinga gļuks, jo cilvēki turpina zem ūdens sauļoties un mētāt frisbijus. tā pārklājas man pāri un atkal iemidzina, pārnes uz nākamo sapni, kurā es ieplūstu smiltīs, un tad uz nākamo, kurā es, no pīšļiem nācis, par pīšļiem pārvēršos. radību un nāves brīnumā ir pats brīnums, to stāsta ne tikai jūra.