jumts lēnām brauc atpakaļ, bet vienīgais, ko tas rada, ir šausmīga klaustrofobija, ar kuru cīnījos visu pagājušo nakti. apnikušas man ir rozā tabletes, viņu pastāvīgā klātesamība, atgādinošā graboņa zāļu pudelītē bikšu kabatā. es sev esmu tāda vezuva parodija, par kuru nekad nevar būt īsti drošs, kad un ko tā izspers. nenormāli banāli, bet es nevaru un nevaru pieņemt faktu, ka atpkaļceļa nav, ka jādzīvo uz priekšu vien tādam, kāds esi. es absolūti skaidri zinu, kas man ir jādara, kurā virzienā jāatīstas, un man to liek manīt teju katru dienu (nē, balsis es nedzirdu, bet visas tās sakritības... jā, esot arī tāda slimība, kad redz zīmes visur.. vobščem, piedrāzt tās visas, es zinu, ka es jums saku, es zinu.)

bet varbūt vienkārši jānomaina tas sentimentālais zero7 uz kādu jautrāku mūziku...