bāc bāc bāc vārdos ietērptās sajūtas veido tik nelielu daļu no visas gammas. kādēļ rakstība (un valoda vispār) nav izveidota ar nedaudz lielāu apdomu? ar Ding an sich apzīmēšanu it kā problēmām nevajadzētu būt, bet, runājot par personiskām izjūtām un pieredzēm, vārdus varētu veidot, vismaz to pierakstā atspoguļojot subjektīvo sajūtu intensitāti vai - vēl labāk - to attieskmes pakāpi ar citiem līdzīgiem vai raksturojošiem lielumiem. piemēram, ja alfabētu A veido burti α₁ līdz α_n, vārdu "prieks" (a_j1) pieraksta β₁β₂...β_m (kur β_i pieder A, i=1...n) un vārdus "patiess" (a_j2) un "neadekvāts"(a_j3) pieraksta attiecīgi ξ₁ξ₂...ξ_k un ν₁ν₂...ν_l, tad varētu definēt operatoru Ψ(a₁, a₂, ..., a_p, ω₁, ..., ω_p), kurš vārdus a₁, a₂, ..., a_p ar svariem ω₁, ..., ω_p pārveidotu vienā simbolu virtenē, kas būtu (1) izrunājama un (2) ar inversā operatora Ψ^-1 palīdzību saskaldāma atpakaļ vārdos a₁, a₂, ..., a_p, piedevām, katram vērtību kopas elementam ar triviālu metodi būtu iespējams noteikt p, t.i., vārdu skaitu, no kuriem šis elements ar operatora Ψ palīdzību būtu veidots. Tātad, ja esmu priecīgs (fakts), bet jūtu, ka šis prieks ir 0.6neadekvāts un 0.1patiess, tad oi oi oi sviests