tā vairāk ir kā viena skaņa, nevis mūzika. viena ārprātā skaista nots, kopīgs unisons. es te nerakstu kaut kādu literatūru, dažreiz es viņu tiešām dzirdu. vakar dzirdēju. visu vakaru dzirdēju - tā nāca un gāja. tā ir kā krāsas, kas kļūst par vienu, tām ātri rotējot. tā ir kā absolūtā nulle, visām temperatūrām kļūstot par vienu. tā ir kā absolūtais klusums, visām skaņām kļūstot par vienu. bet tā skan.

pēdējā laikā tā skan arvien biežāk. kopš es piedzīvoju vīziju par nāvi - es tiešām nomiru fantastiskā svētlaimē - es to dzirdu arvien biežāk. būdama tik baisa un pārpasaulīga, tā liek bailēm atkāpties. tā skan kā mīlestība, ko jūtu strāvojam, kad ego neliek pisties apkārt.