mākoņu kāpums virs horizonta iepled padusēs mīļi un pūkaini kā skūti pauti. priežu putekšņi sataisa miglu gar acīm - liekas, būs saulaina diena, bet nē - tā spītējas kā tārpu un kukaiņu pelēkā viela. ir labi kā ir - tad kad es viens pats apguļos smiltīs un ar kājām izkārpos līdz zemes vēsumam, un man pie dirsas, ka garām iet cilvēki - kas tie tādi? - es neslēpju savu erekciju. līdz ar pimpi piebriest pārējie locekļi, vēders uzburbst kā slīkonim, nāsis aizpamst ciet un zobi sprāgst ārā, tinkšķēdami kā plīstošas superstīgas. tad pie manis atnāk čūska un simtkāju ordas mani apstāv un vēl tur ir visādi putni un zvēri. un koki, mana šķidrā miesa vijas tiem apkārt un zāles stiebram katram es veltu ko īpašu. škirkstoņa manos zobratos, dūkoņa mana vēdera dobumā, kur putnēnu pliku ka biezs, smiltis, kas manās acīs, dod to spīdumu, ko sauc par apmātību. tā tava sēkla, kas tavu dzīļu rezervuāros virst... debess, dod savu pakaļu izlaizīt! planēta, beidz manī!