naktī eju uz vannas istabu, varu vaļā tās durvis, tad vēl vienas, aiz durvīm nevis noplukušās flīzes, bet melna nakts un saraustītas atbalsis. mežonīga vēja brāzma uzmet man tīklu, kas iesūcas ādā un sažmiedz no iekšpuses. kad esmu atpakaļ gultā, esmu kā akmens, strādā tikai acis, pasīvi redzot istabas otru stūri, un pirkstu gali, kas jau tā saspiesti zem smagās galvas. balss arī nestrādā vairs - sanāk tikai klusināti sēcieni, tie paši - ar mežonīgu piepūli. ilgi, ilgi es mēģinu sev pievērst uzmanību, tad atmetu tam ar roku un, savācis visus savus spēkus vienkopus, apgriežos uz otriem sāniem.