es tā gribētu vislaik paturēt pār sevi kādu gabalu kontroles, saglabāt veselīgu cinismu un konstantu alertness. bet tik bieži grožu siksnas iegriež rokās, kad nākas tos strauji pieraut ar teju vai ciklopisku piepūli, jo manējais jau atkal ir kaut kur ierāvies, aizrāvies, pazaudējis šīberi un nobrucinājis torni.

es tā gribētu vislaik nekaunēties par visādām sazinkādām muļķībām, kuras citi vai nu nemaz nepamana, vai arī galīgi neuzskata par kaunēšanās vērtām. es, piemēram, sev simpātisku cilvēku neveiklības un izgāšanās uztveru kā vismaz simpātiskas - varētu teikt, mīļas. bet es redz no tādām nenormāli kaunos.

par simpātiskiem cilvēkiem - es tā gribētu spēt būt objektīvs, bet es tāds laikam nekad nebūšu.