autobuss

uz kaļiņingradu bija ļoti pilns. kaut kur aizmugurē čaloja latviešu pusaudzes, ik pa laikam nodziedādamas lalala kādu kanonu vai solfēdžo iemācītu divbalsību. šoferi resni un nelaipni, bet turpat tiem blakus vēl viena kuadzīte ar latviešiem vecumā apgriezti pretēji pusaudzēm aizpakaļā. tuvāk man - divus solus atpakaļ apmetušies divi kurlmēmi puiši, kuri katrā apstāšanās reizē kopīgi lēkāja augšup lejup visu stāvēšanas laiku plašiem žestiem sakliedzoties par laikam kaut ko viņuprāt visai smieklīgu. divi krievi, kas izskatījās pēc tēva un dēla, vai arī tikpatlabi pēc latentiem bandītiem, vislaik ķiķinādami, sačukstējās par melnbaltu avīžu pārdošanas sludinājumu automašīnām. ejai pretim pa diviem beņķiem izplājusies sarkanādainžaketaina stila blondīne uz gadiem četrdesmit, kura miklām acīm pavadīja katru motobraucēju, kas apdzina autobusu. draudzenei pa telefonu elsa un pukstēja, kā pēc divām plastiskajām florencē bučojusies ar puišiem uz močiem, un pārdzērusies tā, ka neatceras VISPĀR neko. nu, parcik es pati ar moci braucu... uz vienas no diagonālēm kaut kādas krievu pesņas austiņās ausījās igaunis, kurš vienīgais spēja pases vietā uzrādīt id karti, zivs skatienu vērdamies simpāriskajos robežsargos un sardzēs. laižoties miegā, dzirdēju, kā man aiz muguras krieviete runā par datoriem. stundām runā un runā vienā runāšanā.