agrajā rītā no ūdensmalas nevarēja redzēt piekrastes kārklus. pareizāk sakot, vispār neko nevarēja redzēt, un neko arī nevarēja dzirdēt. kaut kādā brīdī, kad biju aizskrējis nezincik tālu, manā mazajā redzeslokā ienāca viens no pagājušās ceturtdienas peldētājiem, šodien kopā ar meiteni (bet es nepar meiteni, bet par to, ka tieši +/- 10 sekunžu intervālā mēs tiešām sagadījāmies tur to divdesmit metru rādiusā). a citādāk, pludmalē neviena cilvēka (jā jā, ar eholokāciju pārbaudīju).

kad skrēju atpakaļ, paskrēju garām izejai no baltā ķīseļa, kā rezultātā, nelielā ķīselī pavadīju visu dienu. labi gan, ka neviens to nepamanīja.