silts miers, lēna skaņa peld metru virs zemes; tālu tālu (apmēram tik tālu, cik virtuve) čaukst plastmasas maisiņš. ko viņš viens pats virtuvē dara diez? skaņa īstenībā ir manā galvā, vēl tālāk kā virtuve. tik tālu, cik ar rokām var aizsniegt, kaut kur pie zemes malas. un ko dari tu?

- es nedaru neko, guļu un lasu. man pēdējās dienas bijušas diezgan saspringtas, tādēļ tagad man drusku jāatpūšas. jāpārlaiž dvēseļu putenis, lai varu iet ārā parkā pārdot tomātu saldējumu. blā blā blā.

es uzlieku citu mūziku, bet skaņa paliek. bez austiņām sākumā ir tukša sņākoņa, bet pēc brīža tur, šalkoņā ap stūri (kaut kur tepat netālu) ieskanas vijole. tad otra. tēma un blakuspartija, inversija. viens mežraga kanonisks vaids. pēc pāris minūtēm visi spēlē unisonā vienu noti, melodiju skaistāku par visām citām. un atmiņa ir arī kaut kur tālu tālu, jo es nevaru atcerēties autoru. kurš ir autors visskaistākajai pasaules melodijai?

vai viņš ir tāds, kurš sevi neatcerās vakar un nezin, kāds būs rīt? vai viņš ir tāds, kurš