pamēģiniet pierādīt kādu teorēmu, neizmantojot daudzskatiļa pirmo personu! vienā brīdī tā ciešamā kārta kļūst tik apnicīga un komplicēta, ka pašam pierādījumam jau grūti izsekot. es nesaprotu, kas tas par muļķīgu aizspriedumu pret stāstītāja personas klātbūtni dedukcijas/indukcijas ķēdītē.
līdzīgi kā ar atšķirīgām baleta skolām: vieni noliedz jebkādus pantomīmas elementus un tiecas visu izteikt ar vispārīgu simbolismu, otri nebaidās pantomīmai pakārtot simbolismu. es domāju par tiem internationally acclaimed zinātniekiem MIT vai CIT institūtu vientulīgos gaiteņos, askētiskos putekļainos kabinetos, pilnīgā vientulībā un atsvešinātībā lauzot galvu par ciešamo kārtu kāda retas klases diferenciālvienādojuma analītiskā atrisinājuma unitātes teorēmas pierādījumā. un tad - jau uzreiz pēc publikācijas, teorēma tiks uz visiem laikiem sasaistīta ar tās izgudrotāja vārdu. Balstoties uz X pierādīto atrisinājuma unitāti... vai No X teorēmas seko... Un kādēļ kādēļ es, skaidrojot šo pierādījumu, nevarētu izmantot pirmo personu, uz laiku iejūtoties X ādā, gūstot gabaliņu katarses, sākumā pieņēmis pretējo, beidzamajā rindā pieņēmumu apgāžot un drošu kustību uzvelkot maģisko burtu kombināciju kbj, jau tā niecīgajam krīta gabaliņam sašķīstot uz punkta uz j.
(kbj = kas arī bija jāpierāda)
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: