jamaikietis sajauca naitbusus, aizbuchojāmies, bij kabs jāsauc, teicās pa desmit paundiem līdz londonbridžam aizvest. es iekāpju iekšā - can i have the money please, resns un melns, tikpat melnā kožakā. how much? un esmu atpakaļ āfrikā, viens pats kaut kādā londonas nomalē, taisni vai nenoreaģēju, bet tomēr nokaulēju, ka par viņa prasītajiem 15 paundiem līdz liverpūlei aizvedīs. pusdivi naktī. tūlīt viš uzgriež tādu etniku, ka torni rauj nost - african tribal, nežēlīgi intensīvu, peldošā audiokasetē, tādā skaļumā, ka pa veselu kvartālu dzird, nu, viss kā vajag. do you like the music? - pēc kādām desmit minūtēm. kas tā ir? that's only for men. celebrating life. es kaut kādu jautājumu uzdodu, bet kliegšana skaļruņos jau sasaucās ar šofera izsaucieniem, rokas no stūres atraudams viņš ļaujas mūzikai pilnībā.

un tagad man atgriezties ir divtik žēl. jamaikietis nupat telefoniski painteresējās, vai esmu veiksmīgi pārbraucis mājās. kā jau visi melnādainie, arī viņš nespēj izrunāt vārdu latvia.