(kaut kādu politiski gaudulīgu mēslu uzrakstīju)
šodien atkal biju rīgā apmeklēt vienu līdz šim visai populāru bāru, kam nomainījies īpašnieks, un jaunais īpašnieks grib, lai es apdeitoju viņu mājas lapu. par jauno īpašnieku, godīgi sakot man ilūziju nav, un dikti žēl, ka viena vieta, par kuru man bija labs iespaids, iespējams, kļūs par vietu, par kuru man būs slikts iespaids. lai vai kā, turpat uzzināju, ka miris viens man klasesbiedrs. pirmais no mums.

varbūt tas arī bija par iemeslu tādai negatīvisma hipersensivitātei - gan nevis gruzonam, bet pavēsam riebumam bez žēluma. jā, man senāk bija visai raksturīgi just līdzi tiem, kas man riebās, jo likās, viņiem, tādiem riebīgiem, taču ir grūta dzīve. bet viņiem dzīve nav ne uz pusi tik grūta kā mazajiem katuturas patversmju bērniem, kas man kārās kaklā, ne uz pusi tik grūta kā lozi sievām ar divdesmit litru ūdens kannām uz galvas, mērojot piecus kilometrus līdz akai divreiz dienā; ne uz pusi tik grūta, kā angolas bēgļiem nometnēs, ne uz pusi... ai, nav jau korekti tā salīdzināt, zinu. un tomēr.

un tomēr. tur eiropietim ir viegli ātri aprast ar nabadzību un sadzīvot ar to. no vienas puses tādēļ, ka tā ir visapkārt, bet no otras puses tādēļ, ka tur jebkurš eiropietis, kam pieticis naudas lidmašīnas biļetei, ir bagātāks par jebkuru no 90% vietējo iedzīvotāju - un šis fakts ļauj jebkurā ceļojuma brīdī atļauties laisku dienu pie baseina, vissviens vai pieczvaigžņu lodge tuksneša malā vai šauros backpackers pieputējušā pilsētā. un tas arī tāds galējs risinājums - dažreiz pietiek ar šokolādes tāfelīti vai nelielu ziedojumu kādai labdarības organizācijai, vai pat tik vienkāršu darbību, kā jā pateikšanu vecam vīram, kurš mēģina tev pārdot skaistas auduma apdrukas atklātnītes par dolāru gabalā. un pamiers ar vainas apziņu vai gruzonu vai abiem kopā ir uz kādu laiku noslēgts. reizēs, kad eskeipisms nestrādā, var ātri pieņemt līdzcietību, bet, kā atklāju, visu laiku labākais paņēmiens ir vienkārši par to nedomāt.

šeit, 1. pasaulē, nav iespējams no tās pazemojošās vainas sajūtas atbrīvoties, jo tā uzglūn ik uz stūra - vai nu no sintētiskajiem vienaudžiem un viņu prototipiem skatlogos, vai nu no pusmūža biznesmeņiem, kam vēders apkārtmērs tieši proporcionāls mašīnas cenai, vai nu no neapmierinātiem pensionētiem tūristiem, kas tērē, tērē, tērē. un tērē. bet, pāri visam,visgrūtāk sagremojama te ir nabadzība. lielā kontrasta dēļ (atmiņas fotogrāfijas - mercedess + tantiņa uz trotuāra, dāma kažokādā ar zaigojošu fotomobilo + ubagi, u.c. klišejas) te, attīstītajā pasaules galā (it kā pārējā pasaule kaut kādi fotonegatīvi būtu) no nabadzības nemitīgā vēstījuma nav kur bēgt. un te pat ir zināms paradokss - jo mazāk nabadzības tu redzi uz ielas, jo sāpīgāk kļūst, jo tu zini, cik daudz tā acij patīkamā peizāža ir prasījusi no tiem, kuri atstāti aiz kadra.

bet, labi, mums ir sociālās sistēmas un pabalsti, bagātas nabagmājas un apdrošināšanas. mums jau nav tā, ka nekad nebūtu izejas no bezizejas - nav te nekāda 3. pasaule, kur moriem, slīmestiem vienīgā zināšana ir gaidīt banānu mutē iekrītam, te taču ar uzņēmību un pacietību ar gribēšanu un saņemšanos visu var panākt.... mēs jau domājam kā būtu bagātās vecās pasaules sastāvdaļa. mums (nevis iedomātajiem eiromums, bet mums - te pie baltijas jūras sapelējušā valstiņā bez vasarām) nekā no tā vēl nav. bet tai vainas apziņai metot kūleņus un taisot piruetes, dažreiz atskārsti, cik žēl ir postā ejošu labu lietu.

nu, ja, šodien tas sākās ar to bāru un klasesbiedru. bet, savienojies ar nejēdzībām, par ko atspoguļo mediji, ar nejēdzībām, ko redzu uz ielas un visām citām nejēdzībām, par kurām klīst tikai baumas, tas viss eskalējās līdz globālam riebumam pret visu šo austrumeiropu. bet ne tādam viendienīgam riebumam - man bail, ka tādam, kas iekšā kaut kur jau gruzdējis. un vēl skaudrāk sapratu, ka gribu atkal kaut kur notīties.