Garastāvoklis:

nostalgic

read my lips
Pēc jaukās Rīgas anonimitātes, šeit iestājas nepatīkama paranoja - mani izseko, atpazīst un grib. Skaidrs, ka lielacainos ebrejus ar garajām skropstām un smirdīgajām zandalēm kājās, neinteresē šī konkrētā Berta K., bet eiropeiešu bālās miesas "kusaks". Pat arābu strādnieku svilpšana un jēlības nav tik aizskarošas, jo viņu stalažas stāv augstu, policija tuvu un Allahs kaut kur turpat. Bet visi tie izraeliešu maucīgie piebraucieni un "Do you speak German?" "Why are you angry?" reizēm man derdzas tik ļoti, ka gribas kliegt "Hande hoch!" un "Did your grandpa fight the Nazis so you can screw nice German girls?...I bet he did!" (un tad tādi multeņu raganu smiekli ar echo efektu:)
Tagad man ir zāles - milzīgas austiņas ar skaļu mūziku. Izmēģināju un secināju, ka Šarpentjē un Lulī operas nesniedz vajadzīgo skaļuma efektu, bet Placebo un TV on the Radio ir labākais pastaigu fons. Tagad es nedzirdu neko no piedāvātajām kafijas dzeršanām un mīcīšanos pa gultu ar apgraizītiem spēkavīriem vārdā Dudū vai Pinis. Tas ir pat labāk nekā mana vecā medicīna, visi tie latviskie "ej dirst" un novicinātie trešie pirksti. Placebo vārdiem runājot - Keep this scene inside your head, as the bruises turn to yellow, and the swelling goes down.

Grūti, ja esi radis dzīvot ar savu ziemeļu cilvēka private space pusmetra garumā, kad pārējiem te pietiek ar 5cm.