Meli. Visur ir meli. Apmāns, viltus solījumi. Spoži, spīdīgi, slēpti aiz mīlīgiem smaidiem, sirdi kausējoši.

Sākumā viņi visi teica - "Es tevi mīlu, tu esi jauka, interesanta, skaista, tevis dēļ es darīšu visu. Tici man. Uzticies, jo es nekad tevi nesāpinātu."
Tad pagriezās un aizgāja, pasakot - "Es nespēju to izturēt, esmu pārāk tev pieķēries, baidos zaudēt pats sevi. Piedod, ja sāpinu tagad."
Pēc tam dažreiz lēni atslīdēja atpakaļ murminot - "Es tomēr nespēju bez tevis dzīvot. Piedod man visu, ko esmu izdarījis."

Pasakiet man lūdzu, kā lai es ticu viņiem pēc šī visa?
Smiekli nāk, kad kāds no viņiem saka šos tik ierastos vārdus - "Kāpēc tu neuzticies man? Es neesmu tāds kā citi vīrieši. Mēs visi neesam vienādi."
Kādi māni, jūs esat gan!