teātris
man tas bija mokošs piedzīvojums. Es tomēr tajā esmu ieguldījusi sevi un sava laiku. Kaut kas tur ir, bet kaut kas tur noteikti nav. Labākais šai notikumā noteikti bija meitiņas tētis ar sarkanām tulpēm, kurš neskatoties uz to, ka mēs negājām kopā, bija atnācis uz izrādi. Bet es neparunāju ar aktieriem. Atkal. Ar aktieriem vajag runāt. Aktieri ir īpaši. Viņi ir bērni - viņiem ir grūts liktenis. Bet es esmu kautrīga. Toties es parunāju ar Andreja māsu un viņas draudzeni. Vajadzēja parunāt ar aktieriem un iepazīties ar Ojāru Rubeni, un Māru Ķimeli. Droši vien, ka tā vajadzēja. Bet mans uzdevums šobrīd ir audzināt nevis drosmi, bet līdzjūtību pašai pret sevi un līdzjūtība saka: tu izdarīji tik, cik varēji, tu izdarīji tik, cik varēji. Un tas bija daudz. Man patika Ivars Kļavinskis, jo viņš bija dzīvs un tiešām mīlēja to Austru, un vēl Daiga Gaismiņa un Jānis Skanis, jo viņi bija komiski. Bet kopumā: es nezinu, es nezinu, es nezinu. Man liekas, ka tas bija slikti, man liekas, tas bija kokaini, tas bija teksta lasījums. Varbūt vaina ir tekstā, varbūt. Izrādei nav jāatstāj tādā sajūtā, to es noteikti zinu. Kaut kas nav. Kaut kas nav. Kad es gāju uz pirmizrādi, es zināju, ka labi nebūs, un es izlēmu iegūt no tās izrādes kaut ko priekš sevis: ko es varētu darīt un rakstīt savādāk. Es pat nezinu. Ir izmestas četras ainas. Es tagad vienmēr varēšu teikt, ka tās bija labākais, kas tur bija (izmestas, jo režisors nespēja atrast kopīgu valodu ar, jāatzīst diezgan augstprātīgiem, aktieriem. Es pat nezinu, ko es ieguvu. Iespējams, to, ka jāsāk ir skaidrāk, nezinu. Iespējams. Bet, ja godīgi, es ieguvu pārliecību, ka rakstīt es varu, ka cilvēki smejas pat šai gabalā, kurā ir tik daudz mīnusu.